Kāds ir Jūsu kultūras mantojums?

#HeritageMakers

     Kultūras mantojums ir neredzams rīks, kas  saista mūs ar iepriekšējām paaudzēm. Tās ir vērtības, kuras personificē mūsu vēsturi, identitāti, tagadni un nākotni. Katrai vēsturiskai vietai jebkurā valstī ir savs unikāls kultūras mantojums. Taču šī nenovērtējamā bagātība ir ne tikai attiecīgās valsts un tautas, bet visas cilvēces īpašums. Liela daļa kultūras mantojuma objektu tiek iznīcināti laika vai cilvēka darbības rezultātā – tas viss rada neatgriezenisku kaitējumu. Tāpēc ir svarīgi cienīt un aizsargāt kultūras mantojumu. Kultūras mantojuma apzināšanās padara cilvēku attīstītāku un garīgi bagātāku, tas aizkustina viņa sirdi patiesības meklējumos. Ir ļoti svarīgi sajust saikni ar iepriekšējām paaudzēm, tā ir jāsaglabā kopējam labumam, jo globalizācijas laikmetā tas palīdz atcerēties mūsu individualitāti, un šī izpratne varētu attīstīt savstarpēju cieņu un atdzīvina dialogu starp pilnīgi atšķirīgām kultūrām.

     Stāsts, kuru vēlos izstāstīt es, ir par unikālu vietu Latvijā, vietu, kuru caurauž vēstures pieskāriens, Eiropas elpa, ka arī dzimtas stāsts. Un šis stāsts ir par Daugavpils novada Briģenes muižu, kas ir daļa gan Latvijas, gan pasaules vēstures, gan arī kādas dzimtas stāsts vēstures un laika krustceļos.

       Ziņas par Briģenes muižas apbūvi ir sākot no 17.gadsimta beigām, muiža piederējusi baronam fon Engelhardam. Līdz mūsdienām daļēji saglabājies mauzolejs, ko muižas īpašnieks Maksimiliāns fon Engelharts lika uzcelt savai agri mirušajai sievai Dorotejai (1862-1898). Tiek uzskatīts, ka kapličas autors ir arhitekts Vilhelms Neimanis. Kapličas greznās kaltās durvis izgatavotas Rīgas Bergmaņa atslēdznieku darbnīcā pēc arhitekta V.Neimaņa skicēm. Fasādes flīzēs attēlots stilizēts ziedošas pasifloras vītenis, tā sauktais kaislības augs – jūtu simbols 19.gadsimtā, kas samērā reti izmantots dekoratīvajā apdarē Latvijas teritorijā. Uz kapličas fasādes ir rakstīts “CETREU BIS IN DEN TOD”, kas nozīme “Uzticība līdz nāvei”. Kapliča un tam piegulošais romantisma laikmeta parks rada angļu dārza noskaņu, veidots ar mākslīgu reljefu – trīs pakāpju terasējumu, kas noslēdzas pie ezera, veidojot ainaviski ļoti pievilcīgu vidi.

     Ar šo kapliču ir saistīta kāda leģenda. Briģenes muižas īpašnieks un mantinieks bija barons Maksimilians Engelharts, kura viens no senčiem bijis ļoti ļauns un cietsirdīgs pret saviem ļaudīm, reiz pat prāta aptumsumā un naidā nogalinot savu kalponi. Kalpones māte bijusi ragana, kura uzlikusi Engelhartu dzimtai baisu lāstu. Lāstā bija teikts, ka turpmākajās paaudzēs  laimīgākajam no Engelhartiem nebūs bērnu, pie tam, viņš vai viņa zaudēs savu mīļoto un piedzīvos milzīgas sāpes. Lūk, pēc gadiem Maksimilians Engelharts, cietsirdīgā barona pēctecis, iemīlējās Dorotejā un viņu jūtas bija abpusējas. Zinot seņču lāstu, Maksimilians un Doroteja audzināja pieņemtus bērnus, bija laimīgi, bet reiz pēkšņi Doroteja nomira, iespējams no čūskas kodiena. Maksimilians izveidoja kapliču, kurā stikla zārkā gulēja Doroteja. Pirms pirmā pasaules kara, bēgot no Briģenes muižas uz Vāciju, Maksimilians mīļotās pīšļus paņēma līdzi.

     Pirms pirmā pasaules kara Engelharts bija Ilūkstes apriņķa muižniecības vecākais. Muiža tika izpostīta I pasaules karā, padomju okupācijas varas laikā. 1919.gadā Engelhartam muiža tika konfiscēta kā Bermonta atbalstītājam.

     Kas notiek tālāk ar Briģenes muižu? Tālāk ir stāsts par to, kā turpinājās Briģenes dzīve, kurā ievijās jau manas dzimtas stāsts. 1933./1934. gadā divi brāļi Pjotrs Poļikarpovičs un Grigorijs Poļikarpovičs Mihailovs no Latvijas Zemes bankas nopirka 50 hektārus Briģenes zemes, sāka dzīvot, apsaimniekot, veidot jaunu vēsturi. Pienāca traģiskais 1949.gads. 1949. gadā Pjotrs Mihailovs ar ģimeni un 7 bērniem bija represēts un izsūtīts uz Sibīriju, tomēr, izturot badu, aukstumu, nežēlību, 1956.gadā ģimene atgriezās dzimtajās mājās. Neskatoties uz tā laika izaicinājumiem un grūtībām, Pjotra Mihailova visi bērni tika izglītoti, un viena no meitām Jevdokija Finogejeva kļuva par vienu no pirmajiem onkoloģijas ķirurgiem Latvijā.

     Briģenes muižas liktenis vijas vairāku gadsimtu garumā, sākot no muižas dibināšanas, īpašnieku maiņām, kariem, postažu un atdzimšanu.

     Kas notiek ar skaisto Briģeni mūsdienās? Pjotrs Mhailovs 25 hektāru lielu īpašumu  mantojumā sadalīja vairākās vienlīdzīgās daļās savu 7  bērnu starpā, izņemot 6 hektāru zemes gabalu, kas ietver kapliču, parku, fermu un dzīvojamo māju. Šī teritorija kopš deviņdesmitajiem gadiem piederēja visiem 7 bērniem kopīpašumā, kas vienlaikus vienoja un arī šķīra. 2020.gadā zemes īpašnieks kļuva 2.pakāpes Jevdokijas Finogejevas mazdēls  -  ārsts trešajā paaudzē. Viņš spēja apvienot 7 ģimenes kopā un vienuviet, spēja saglabāt savas dzimtas piemiņas vietu un valsts kultūras mantojuma objektus. Uz īpašnieka ģimenes pleciem šobrīd ir liels un svarīgs mērķis – saglabāt vēsturisko nozīmi, ar cieņu un godu nodot šo kultūras mantojumu nākamajām paaudzēm.

     Briģenes kapliča ir nesavtīgas mīlestības apliecinājums un ir arī vairāku gadsimtu posta piemērs, par ko liecina ložu bedres, izjauktās sienas un pagrabs, kurā savulaik slēpušies mūsu senči ar maziem bērniem, skaitot dienas līdz kara beigām. Cik daudz stāstu par tiem laikiem mums stāstīja astoņdesmit deviņus gadus vecā daktere Jevdokija Finogejeva, visu ļoti sīki atcerēdamās un ik pa laikam noslaucīdama asaras.

     Šis stāsts vēlreiz apliecina, ka kultūras mantojums ir nevis viena cilvēka, bet dažkārt veselu ģimeņu un tautu nopelns. Kultūrai nav robežu, jo tikai mēs paši  spējam saglabāt tādas vietas, kas nes veselu paaudžu vēsturi. Lepojos ar savas dzimtas piemēru, spēju ieraudzīt svarīgāko, spēju vienoties, spēju nest tālāk senču vērtības. Tas ir kā pozitīvs piemērs, mums, jauniešiem, raugoties nākotnē un spējot saprast , kas ir īstās vērtības.

     Briģenes muiža ir kā materiālās un garīgās kultūras mantojums, un piemērs tam, ka katrs cilvēks veic ieguldījumu pasaules kultūras mantojumā, spēj izjust kultūrvēstures mantojuma diženumu un godu – tāds ir arī mērķis vietai – Briģenes muiža. 

 Ja būs problēmas ar video: https://youtu.be/7rXf1eCkhOE

****

The project "Brigene Manor – Our Cultural Heritage"

  Cultural heritage is an invisible tool that connects us to previous generations. These are values that make our history very personal, form our identity, and lead to our present life and further to the future. Every historic site in every country has its own unique cultural heritage. But this treasure is a common value not only for the country of its origin but also for the whole of humanity. Many historic sites are destroyed by unreasonable human activities causing irreparable damage. It is therefore important to respect and protect our cultural heritage. Awareness of cultural heritage makes any person more intelligent and spiritually rich; it touches one’s heart in the search for truth. It is very important to feel a connection with previous generations, and it must be preserved for the common good because in the current period of globalization it helps to remember our individuality. This awareness is the best way to develop mutual respect and revive dialogue between completely different cultures.
     The story is about the Brigene Manor in the Daugavpils region, which is a part of both Latvian and world history, as well as a story of the family at the crossroads of history and time. The fate of Brigene Manor lasts for several centuries, from the founding of the manor, changes of ownership, wars, devastation and rebirth.
     The manor was built at the end of the 17th century and belonged to Baron von Engelhardt. The manor was destroyed during World War I, as a result of the Soviet occupation. In 1919 Engelhardt had the manor confiscated due to accusations of support of Bermont. In 1933/1934 the Polikarpovič family started to live here and manage the land thus creating a new history. In 1949, the family and their 7 children were deported to Siberia, but they returned home in 1956, having endured hunger, cold and cruelty. Despite the challenges and hardships of that time, all of Pyotr Mikhailov's children were educated, and one daughter became one of the first oncology surgeons in Latvia.
     This story shows once again that cultural heritage is not the merit of one person, but sometimes of whole families and nations. Culture has no boundaries because only we can preserve places that carry the history of whole generations. I am proud of my family's example, its ability to see what is important, its ability to unite, its ability to carry forward ancestral values. It is a positive example for us young people, looking to the future and being able to understand what the real values are.
     The Brigene Manor is a material and spiritual cultural heritage, and an example of the fact that every person contributes to the cultural heritage of the world, and is able to feel the greatness and glory of cultural heritage - that is also the purpose of the place - the Brigene Manor.