Esmu vēl maza, maza meitene lielā, lielā pasaulē, kas kādreiz sapņoja ar septiņjūdžu zābakiem apceļot visu plašo pasauli-Āfrikas tuksnešus, Austrāliju, Franciju, Niagāras ūdenskritumu, bet… Kam man septiņjūdžu zābaki, ja viss, kas ir skaists, nozīmīgs un vērtīgs, ir tepat-mums visapkārt. Gan sirsnīgi cilvēki, gan kultūrvēsturiski objekti, gan krāšņa daba un skanīga valoda. Pašlaik es nevaru dzīvot bez savām mīļajām mājām Latvijā pie Ušura ezera, kur mani sagaida ģimene un draugi, tādēļ gribu pastāstīt par Ušura ezeru, kas atrodas Gulbenes novadā, var teikt, manas mājas pagalmā. Par Ušura ezeru mīl runāt ne tikai apkārtējie novada iedzīvotāji, bet arī mūsu viesi, daudziem novadniekiem ezers ir daļa no bērnības pastaigu vai atpūtas vietām. Ezers ir īpašs ar to, ka to nav veidojušas cilvēku rokas. Tas mums atstāts, lai to sargātu, koptu un padarītu skaistāku. Ezers atklāj mums to mazo, skaisto Latvijas dabas bagātības daļiņu, par kuru varētu teikt,,Es te jūtos kā Dieva ausī”. Ezers izdaiļo apkārtnes dabas ainavu, un katrā gadalaikā tas stāsta citu stāstu. Kopš ar ģimeni pārcēlāmies no Latvijas galvaspilsētas Rīgas uz dzīvi laukos, ezers ir daļa no manas ikdienas, no rītiem mostoties redzu to pa savas istabas logu. Vasarās priecājos, kā tas tūkstoš dimantiem apdāvināts mirguļo. Agrā pavasarī klausos, kā aizsalušais ezers "rājas" un dobji brīdina, ka palēnām biezais ezera ledus sācis kust. Šajā laikā ezera brīdinošā, dobjā balss ir tik varena, ka šķiet, tā atbalsojas visur - apsnigušajā pļavā, dziļajā mežā un pat mūsu sētā. Lai gan Ušura ezers nav starp lielākajiem Latvijas ezeriem, manās acīs tas tomēr ir varens - septītais dziļākais ezers Latvijā. Un tā dziļākā vieta atrodas netālu no mūsu mājām. Kad mans mazākais brālītis mācījās runāt, skatoties uz ezeru viņš teica: ,,Jūra”. Patiešām, tas ir ļoti liels, un pretējais krasts sasniedzams tikai ar laivu. Opis gan reiz stāstīja, ka pārpeldējis ezeru.Tas šķita neticami, bet vectētiņš jau gan bija arī stiprs un labs peldētājs… Jaungulbenes pagastā cilvēki zina stāstīt vairākas teikas un nostāstus par to, kā radies ezers. Visbiežāk teikas stāsta, ka pilis un mājas zem ūdeņiem nonākušas vēl tad, kad ezeri lidojuši pa gaisu un meklējuši, kur nolaisties. Ja kāds uz zemes ir uzminējis ezera vārdu, ezers tūlīt pat esot laidies lejā. Man mīļākā teika ir tā, kurā stāstīts par kādām mājām, kur visi gatavojušies kāzām. Bijuši atsaukti skroderi. Esot bijusi ļoti karsta vasaras diena, un pēkšņi pie skroderiem esot pieskrējusi saimnieka cūka. Skroderi esot sākuši saukt: "Uš! Uš! Uš!". Cūka tiem pretī esot atbildējusi: "Urrr!" Tūlīt pēc tam ezers, ko pazīstam šodien kā Ušura ezeru, esot nolaidies lejā. Vien skroderi un cūka esot toreiz izpeldējuši malā. Mans skaistais ezers noteikti ir vērtīgs pagātnes mantojums gan Latvijā, gan Eiropā, un to ir vērts aizsargāt, jo jebkuru ezeru apdraud aizaugšana un pārpurvošanās, ja to nekopj. Esmu lasījusi, ka daudzviet tur, kur šobrīd Latvijā ir purvi, agrāk ir bijuši ezeri. Arī aiz Ušura ezera, tieši pretējā krastā uz austrumiem no ezera, ir milzīgs jo milzīgs purvs - Lielais mārku purvs. Varbūt arī tur reiz bijis ezers? Lai palīdzētu Ušura ezeram un attīrītu to no ātri augošajām niedrēm, pērn pagasta jaunieši izstrādāja projektu, kā lietderīgi izmantot niedres. Viņi apņēmīgi sāka realizēt biznesa ieceri - pārvērst ezera krastos esošās niedres par vērtīgām izejvielām, no kurām būvēt celtniecības materiālus. Man šķiet, tas ir svarīgi, ja kādam rūp, kas notiek ar dabas bagātībām mums apkārt, un, ja to prot arī lietderīgi izmantot… Man ļoti negribētos, ja turpinātos jauniešu un jauno pieaugušo aizbraukšana no lauku rajoniem, kas tad rūpēsies par dabu? Es par to uztraucos, lai gan klusībā ceru, ka Ušura ezers dzīvos vēl daudzus gadu desmitus vai pat simtus. Pēc pērnā gada lietiem bagātā rudens, visas ūdens tilpnes, dīķi, upītes, arī ezers ir ūdeņiem pārbagāts. Tur, kur pagājušajā vasarā es ar brāļiem un māsu stāvējām ezera krastā basām kājām, šogad vizuļo ūdens. Domāju, ka tieši tāpēc šajā pavasarī pretī mūsu mājām uz 5 diennaktīm bija izvēlējušies atpūsties un uzkrāt spēkus vairāk kā 100 gulbji un neskaitāmi daudz zosu. Tas bija tik interesanti! Pa dienu putni lidoja savās gaitās pa apkārtni, bet vakarā viņi atgriezās bariem vien un pārnakšņoja uz Ušura ezera. Tik skaļš ezers sen nebija bijis. Pat naktī varēja dzirdēt putnu rosīšanos un priecīgo klaigāšanu! Mēs krāšņos ciemiņus ar apbrīnu un sajūsmu vērojām, tas tiešām bija gaužām nepierasti! Pie Ušura krastiem var novērot un dzirdēt ne tikai gulbjus un zosis. Ļoti daudz citu putnu arī ir iemīlējuši mūsu ezeru, piemēram, šajā pavasarī iemācījos atšķirt dumpja balsi no citu putnu dziesmām. Ezers mūsu Jaungulbenes pagastam ir liela vērtība, jo visos gadalaikos tas ir ļoti saistošs. Ziemā, kad viss aizsalis, drīkst uz tā pat uzkāpt, visaukstākajās dienās bieži viesi ir zemledus makšķernieki. Katru gadu maijā oficiāli atklājot laivu sezonu, tuvi un tāli kaimiņi brauc ezerā jau agri no rīta. Makšķernieki stāsta, ka zivis gan pēdējos gados palikušas stipri mazāk, gandrīz izzuduši vēži. Man vēl grūti spriest, kāpēc tā, bet esmu dzirdējusi, ka kādreiz ezerā mituši lieli asari, vēdzeles, pīkstuļi, pat zuši. Vietējie makšķernieki pirms vairākiem desmitiem gadu noķēruši ļoti daudz zušu, pa nakti tos atstājuši pagalmā vannās, bet no rīta zivis pazudušas…Izrādās, pa rasaino zāli aizlīdušas atpakaļ uz savu ezeru. Man ļoti patikušas tās reizes, kad esmu paņemta līdzi laivā. Uz ezera ir tāds miers un klusums! Ušurs manai ģimenei ir kļuvis arī par galveno atpūtas vietu karstās vasaras dienās. Katru pavasari kopā ar kaimiņiem cenšamies sakopt peldvietas. Kā man stāstīja mana bērnudārza audzinātāja, viņa atceras savā bērnībā gluži citu ceļu uz peldvietu, kas ir netālu no mūsu mājas. Toreiz ceļš uz ezeru vedis no citas puses. Ir pagājuši vairāki gadu desmiti, un ir iemītas jaunas takas, uzceltas jaunas mājas, ienākušas ezera krastos jaunas paaudzes. Bet par seniem laikiem mums liek domāt tā saucamā Baltā māja, ko redzam pa savas mājas logu. Tā, diemžēl, pašlaik stāv vientuļa pašā ezera krastā. Kādreiz tur esot bijusi barona Rozeneka vasaras mītne. Par dižciltīgo māju liecina arī īpaši veidotā vareno ozolu aleja pašā ezera krastā. Māja šobrīd ir pilnīgi pamesta, un tikai tās mūru varenums un šī aleja liecina par seno laiku spožumu. Barons Otto fon Tranzē-Rozeneks Jaungulbenē dzīvojis 20. gadsimta pašā sākumā. Viņš ierīkojis ceļu uz Ušura ezeru un pat sācis būvēt tiltu pār ezeru. Barona ģimenē auguši trīs bērni, un viņi bieži vizinājušies pa ezeru ar laivu. Lielo Balto māju vietējie iedzīvotāji dēvē šodien dažādi – arī par Barona māju. Kāds zina stāstīt, ka tā kalpojusi baronam kā mednieku namiņš, un netālu ezera krastā peldējis tējas namiņš. Stāsti par barona Rozeneka klātbūtni nav vienīgie, kas šo ezeru un man mīļo Ušura krastu padara par ko īpašu. Lai arī Ušura ezeru vairāk pazīst vietējie novada iedzīvotāji, par to varētu uzzināt arī citu novada un pat Latvijas viesi no Eiropas. Latvijā populārākā vieta, kur tūristi dodas aplūkot ezerpili ir Āraišu ezers. Izrādās, ka pirms pusgadsimta arī Ušura ezers varēja kļūt par vietu, kur būtu atjaunota sena vēsturiska ezerpils. 1964. gadā Ušura ezerā tika veikti arheoloģiskie izrakumi un pētījumi. Tolaik sausākajās vasarās pat 30 cm virs ezera līmeņa bijusi redzama ezerpils jeb ezermītne. Tomēr, iespējams, tādēļ, ka Ušura ezers bijis krietni lielāks par Āraišu ezeru, bijis grūtāk turpināt iesāktos darbus. Tādēļ, lai aplūkotu Latvijā senās dzīvesvietas, mēs ar vecākiem un mūsu draugiem, vasarās braucam aplūkot Āraišu ezerpili, bet par Ušura ezerā nogrimušo pili vien stāstām nostāstus. Zinātāji apgalvo, ka Ušura ezerpils pamati celti ap 715. gadu. Manuprāt, tieši šie senie stāsti un liecības, kas gadsimtus pārdzīvojušas, padara mūsu zemi un arī Eiropu par ko īpašu. Eiropa ir bagāta, jo tā ir daudzveidīga ar pagātnes mantojumu un tā liecībām. Īpaša ir sajūta, kad stāvu Ušura ezera krastā, skatos tam pāri uz pretējo krastu un apzinos, ka, iespējams, tieši tāpat pirms simts gadiem arī barona Rozeneka bērni lūkojās ezerā, priecājās par karalisko putnu apciemojumiem. Arī mēs varam turpināt veidot stāstu par savu apkārtni, par Latvijas zemi, kur staigājuši mūsu senči. Nevajaga tikai aizmirst mūsu sapņus, cerības un vēlēšanos, tad mums būs viss, lai ikvienā Latvijas vietā nodzīvotu savu dzīvi piepildīti un interesanti. I am still a very young girl in the large, large world, and I have dreamed about seven-mile boots that would allow me to travel all around the world - the deserts of Africa, Australia, France and the Niagara Falls, but … Why do I need seven-mile boots if everything around us is beautiful, important and valuable? There are sincere people, cultural and historical objects, colourful nature and a sonorous language. Right now I cannot live without my beloved home alongside Lake Ušurs, where I am welcomed by my family and friends. That's why I want to tell you about the lake, which is in the Gulbene area and is, so to speak, in the garden of my home. Not just local residents, but also our guests love to talk about Lake Ušurs. For many people, the lake reminds them of childhood strolls or places to relax. The lake is special because it was not created by human hands. It was left here to protect and nurture it and to make it more beautiful. The lake reveals and shows the beautiful little part of Latvia's environmental riches, and that allows me to say that "I feel as if I am in the ear of God." The lake decorates the surrounding landscape, and it tells a different story during each season. Since my family moved from the Latvian capital city of Rīga to the countryside, the lake has been part of my everyday life. I see it through the window of my bedroom when I wake up in the morning. During the summer I am delighted that it sparkles as if it were made of a thousand diamonds. During the early spring, I listen to how the frozen lakes chides us and warns us about the fact that the thick ice on the lake is starting to melt. The deep and warning voice of the lake is so mighty that it seems to me that it echoes everywhere - in the snowy meadow, the deep forest and even our farm. Lake Ušurs is not one of Latvia's largest lakes, but in my eyes it is mighty. It is the seventh deepest lake in Latvia, and its deepest part is near our home. When my youngest brother learned to speak, he said that the lake is a sea. It really is very big, and the opposite shore can only be reached in a boat. My grandpa once told me that he had swum across the lake. I didn't believe him, but grandfather was a strong and good swimmer. In the Jaungulbene Parish, people know several legends and stories about the origins of the lake. The most common legend tells that castles and homes were under the water at a time when lakes flew through the air and looked for places to land. If someone on the land guessed the name of the lake, it immediately descended. My favourite legend is one that is about a home where everyone was preparing for a wedding. Tailors were summoned. It was a very hot summer day, and suddenly the owner's pig approached the tailors. The tailors are said to have called "Ush, ush, ush!," and the pig responded with "Urrr!" Immediately after that, the lake that we know as Lake Ušurs today landed, and the tailors and the pig swam to its shore. My beautiful lake is certainly a valuable piece of heritage from the past in Latvia and Europe, and it is worth protecting, because any lake is threatened by becoming overgrown or swampy if it is not cleaned up. I have read that in many places in Latvia where there are swamps, there used to be lakes. There is an enormous swamp on the eastern coast of the lake, and I wonder whether there was once a lake there. To help Lake Ušurs and to clean it up from rapidly growing reeds, local young people prepared a project last year that allowed them to use the reeds. Their business involved the transformation of reeds from the shores of the lake into valuable raw materials that could be used to create building materials. I believe that that is important if someone is concerned about what happens with the environmental treasures that are all around them and know how to put them to use. I really don't want teenagers and young adults to continue to leave rural areas, because who will take care of nature in that case? I worry about that, though in my heart I hope that Lake Ušurs will survive for many years, decades or even centuries. Since last autumn's extensive rainstorms, all of the bodies of water, including ponds, rivers and the lake have been full of water. There is sparkling water in the place where last summer my brothers, my sister and I stood on the shore of the lake with bare feet. I think that that is why more than 100 swans and countless geese chose this place to rest and accumulate their strength this spring for five days. That was so interesting! During the day, the birds flew all around, but in the evening, huge groups of them returned to spend the night on Lake Ušurs. The lake had not been that noisy for a long time. During the night I could hear the birds moving around and happily making noise. We observed our colourful guests with amazement and delight. It was really unusual. You can see and hear not just swans and geese on the shores of Lake Ušurs. Lots of other birds love our lake, and this spring, for instance, I learned to differentiate between the voice of a bittern and the songs of birds. The lake is of great value for our Jaungulbene Parish, because it is very interesting during all seasons. During the winter, when everything is frozen, people are even allowed to step onto the ice of the lake. On the coldest days, there are many ice fishermen. The boating season is opened officially each year in May, and neighbours near and far come to the lake early in the morning. Fishermen say that there are far fewer fish than there used to be and that crabs have almost disappeared. I don't know why, but I have heard that the lake used to be home to large perch, burbot, loach and even eels. Local fishermen caught so many eels several decades ago that they left them in tubs in the yard, but in the morning they found that the eels were gone. It turned out that they had crawled back to their lake on the dewy grass. I love the times when I have been taken along for a boat ride. There is such peace and quiet on the lake! Ušurs has become the main place for leisure for my family on hot summer days. Each spring, our neighbours and our family try to clean up swimming locations. My kindergarten teacher told me that she remembers a very different path to the beach from her childhood, and it is close to our home. Back then the lake was approached from a different side. Several decades have passed, and there are new trails and new homes. New generations have arrived on the shores of the lake. We can think about olden days by the so-called White House, which we see from the windows of our home. Sadly, it is all alone on the shore of the lake. It is said that that used to be the summer home of Baron Roseneck. There is a mighty alley of oak trees on the shore of the lake, and that indicates that the home was once owned by a nobleman. The house is completely abandoned, and only the power of its walls and the alley of trees indicate the brilliance of olden times. Baron Otto von Transe-Roseneck is said to have lived in Jaungulbene at the beginning of the 20th century. He installed a road to Lake Ušurs and even began to build a bridge that spanned the lake. The baron had three children, and they often sailed across the lake in a boat. Local residents call the White House differently, including the name Baron's House. Some know to say that it was a hunting lodge for the baron and that there was a floating teahouse near the shore of the lake. Stories about Baron Roseneck are not the only ones that make the lake and my beloved shore special. Local residents know more about Lake Ušurs, but people from other regions and even guests from other parts of Europe could learn about it. The most popular destination for tourists is Lake Āraiši and its lake castles. It turns out that half a century ago, Lake Ušurs could also have become a place where an old and historic lake castle could be restored. Archaeological digs were conducted at the lake in 1964, and at that time, drier summers meant that as much as 30 cm of the top of the lake castle or home could be seen above the water. It may be that it was because Lake Ušurs was much larger than Lake Āraiši that it was harder to do the work. If we want to see ancient residence in Latvia, my parents, our friends and I travel to the lake castle at Āraiši during the summer, but we only know legends about the castle that has sunk into Lake Ušurs. People in the know claim that the foundations for the castle were built around 715 AD. I believe that it is specifically this set of ancient stories and evidence that has survived for centuries that make our land and also Europe something special. Europe is rich and diverse in terms of heritage and evidence about it. I have a special feeling when I stand on the shores of Lake Ušurs, look at the opposite shore, and I know that it is possible that 100 years ago the children of Baron Roseneck did the same, looking across the lake and being delighted about visits by noble birds. We, too, can continue to produce stories about our surroundings and about the land of Latvia, where our ancestors once lived. We do not need, however, to forget about our dreams, hopes and wishes. In that case we will have everything that is necessary so that we can live full and interesting lives in every part of Latvia.